Mežrozes (Rosa canina) ir daļa no mūsu dabiskās ainavas. Latvijā tās aug ceļmalās, mežmalās, uz kalniem. Ja jums ir plašāks dārzs vai vismaz stūrītis, kas var pastāvēt savvaļā — mežrozes ir viena no pateicīgākajām puķēm, ko tur var ielikt. Ne rezistētu selekciju, bet vēl vecāka izcelsmes kaut ko — pastāvošu, uzticamu, veselīgu.
Kas ir mežroze
Mūsu klimatā biežākā ir Rosa canina — "suņa roze". Aug 1-3 m augsts krūmā ar dzeloņainiem zariem un vienkāršiem, gaišā rozā vienreizējiem ziediem jūnijā. Vēlāk — sarkani, olveida šipes (augļi), kas satur ļoti daudz C vitamīna. Vairāk par sugu — Suņu roze Wikipedia.
Latvijā aug arī citas savvaļas Rosa sugas: Rosa acicularis, Rosa majalis, Rosa rugosa (naturalizēta no Tālajiem Austrumiem). Visu var stādīt dārzā.
Kāpēc likt savvaļas rozi dārzā
- Nemirstīga. Iztur jebkuru ziemu bez apseguma. Aug tur, kur citas rozes neaug.
- Nevajag ķīmiju. Slimības un kaitēkļi ne skāra.
- Divas sezonas — ziedēšana un šipes. Rudenī sarkanie augļi izceļas kā ornaments līdz pat pirmajam sniegam.
- Bišu un putnu draugs. Vienkārši ziedi ar pieejamu putekšņiem, un šipes ēd sniedzes un citi ziemas putni.
- Praktisks lietojums. Šipes — tēja, ievārījums, sīrups.
Stādīšana
Mežrozes ir ekstremāli pieticīgas. Bet dažas praktiskas piezīmes:
- Vieta: pilna saule vai pusēna. Ne pilnīgs krēsls.
- Zeme: jebkura, arī skāba, arī sausa. Vēlams — labi drenēta.
- Attālums: 150-250 cm. Tie aug lieli.
- Stādīt var no seklajām saknēm — mežrozes labi rok, dala. Ja atradāt savvaļas krūmu mežmalā un gribat pārstādīt — neaizmirstiet lūgt saimnieka atļauju. Publiska ceļmala ir viena lieta, privātā zeme — cita.
Uzmanību: Rosa rugosa (rugosa) ir invazīva suga Latvijā. To nedrīkst stādīt tuvu dabas rezervātiem vai mežmalām — tā izplatīsies un izspiedīs vietējos augus. Manā dārzā — labi, bet ne kaimiņu mežā. Sk. Dabas aizsardzības pārvalde.
Kopšana
Vēl vieglāk nekā parka rozēm. Prakstiski nekas:
- Reizi 5-7 gados var pilnīgi atsvaidzināt — nogriezt visu virs 20 cm. Otrās gadā krūms atgriežas veselāks.
- Mēslošana nav nepieciešama. Ja gribat — komposts rudens.
- Slimības reti (sk. rozu slimības). Rūsa var būt no netīro mežmalu.
Šipju ievākšana un izmantošana
Šipes gatavas pēc pirmā salta — parasti oktobra beigās vai novembra sākumā. Sals padara tās mīkstākas un saldākas. Ja ievāc pirms salta — mājā ieliek uz nakti saldētavā.
Kā uzglabāt:
- Žāvēšana: vismaz 60°C krāsnī vai dehidratorā, līdz šipes kļūst cietas un smagas. Sausas glabājas 1-2 gadus.
- Saldēšana: tīri visu, nolieciet somiņā, saldētavā līdz gadam.
- Sīrups: savākt, izkošļāt, uzvārīt ar cukuru un citrona sulu. Ideāls C-vitamīna sīrups ziemai.
Uzmanību ar sēkliņām un iekšējiem matiņiem — tie izraisa niezēšanu ādā un kairina rīkli. Pirms lietošanas šipes vienmēr griež pušu, izņem sēkliņas un matiņus.
Šipju tēja — mans variants
Vienkāršs, ko lietoju vēsajā laikā:
- 3-4 saudzīgi izsmalcinātas šipes uz 250 ml ūdens.
- Uzvārīt un turēt uz mazā uguns 10 minūtes (nevis 2 — C vitamīns tomēr paliek).
- Nokāst, pievienot medus.
Vārīšana ilgāk par 10 minūtēm C vitamīnu iznīcina — ir tāda populārā leģenda, ka jāvāra pusstundu, bet tas ir kļūda.
Mans mežrozes stūris
Manā dārzā ir Rosa acicularis stūris netālu no komposta — tur nekāda cita roze neaugtu. Zem tās aug meža zemenes, uz kompostam labi. Bites tur mājo vasarā. Rudenī šipes izmantoju sīrupam. Prakstiskāka roze grūti iedomājama.
Ja gribat sākt ar savvaļas rozi — dodieties uz kaimiņu dārznieku vai stādaudzētavu un lūdziet Rosa acicularis vai Rosa majalis. Tas nav gaudīgais tirgus produkts, bet tur turas.